Ko mēs sagaidām no baznīcas?

Jau daudzi  izteikušies par raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” veidoto sižetu ar nosaukumu “fiksās laulības”, un arī es nolēmu dalīties ar saviem iespaidiem par notikušo. Nevēlos nosodīt raidījumu, jo, manuprāt,  TV raidījums ir kā mākslas darbs, ko radījis kāds mākslinieks ar savu domu, skatījumu, personisko vērtējumu un personisko vēstījumu. Šis nav arī manas aizstāvības raksts, jo pietrūkst konkrētu manis izdarītu pārkāpumu gan likuma, gan baznīcas priekšā.

Bija tikai saruna ar kādu pāri...

Abi jaunieši ieradās baznīcā uz tikšanos ar mācītāju pieņemšanas laikā. Šis ir laiks, kurā mācītājs pieņem bez iepriekšējas pieteikšanās ikvienu, līdzīgi kā “akūtā stunda” pie daktera. (Draudzei tuvāki cilvēki kontaktējas ar mācītāju citos, iepriekš sarunātos, laikos un veidos.) Pāris bija līdzīgs daudziem pāriem mūsu sabiedrībā, kas dzīvo savu kopīgo dzīvi, balstot to uz saviem visnotaļ brīvajiem dzīves principiem. Taču pie atziņas, ka kaut kas nav bijis pareizi, nonāk nedaudz par vēlu. Šajā gadījumā pāris mēnešus par vēlu. Pāris stāstīja, ka gaida bērniņu, kas pieteicies neplānoti un negaidīti. Tā vīrieša un sievietes kopdzīvē mēdz būt. Problēma bija tā, ka pāris nebija laulāts. Šie jaunie cilvēki vēlējās to mainīt. Mācītāja pienākums ir VIENMĒR uzklausīt un ieklausīties. Jaunajiem cilvēkiem, pēc viņu stāstītā, bija radusies sarežģīta situācija. Taču viņus virzīja vēlme sakārtot savu dzīvi un attiecības, sevis un bērna dēļ. Labs nodoms un laba apņemšanās! Vai šādu nodomu nosodīt? Protams, ka tas ir tikai atbalstāms.

Iepazīstinot pāri ar priekšnosacījumiem laulībai baznīcā, izrādījās, ka jaunie ļaudis nekādi nav bijuši saistīti ar baznīcu un nav informēti par šiem nosacījumiem. Līdz ar kopējiem baznīcas nosacījumiem izskaidroju arī mūsu draudzes nosacījumus, ja kāds vēlas laulāties mūsu draudzē: jāapmeklē arī  laulāto kurss. To esam ieviesuši tieši tādēļ, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības jaunatnes uzaug šķirtās vai “patchwork” (saliktās) ģimenēs. Šiem jaunajiem cilvēkiem tālab trūkst pozitīva laulības un ģimenes modeļa. Pietrūkst arī informācijas par to, kas ir laulības pamats, no kurienes tā nāk, kā risināt konfliktus un domstarpības utt. Arī valsts un komerctelevīzijas šajā ziņā nodara lielu postu, jo labākajā gadījumā par laulības un ģimenes tēmu varam skatīties šovus kā “precētie pret brīvajiem”, “sievu maiņa”, “randiņš pa pliko” un tml. Pirms 10 gadiem televīzijas darbinieki pat kaunētos piedalīties šādu šovu veidošanā.

Šim konkrētajam pārim, balstoties uz viņu aprakstīto situāciju, laulāto kurss bija vairāk nekā nepieciešams. Pāris izrādīja vēlmi iet gan nepieciešamo Alfas kursu (iepazīstina ar kristīgās ticības pamatiem un draudzi, kurā laulāsies, kristīs bērnus, utt.), kā arī iesvētību nodarbībām (iepazīstina ar Luteriskās teoloģijas izpratni un praksi tādās tēmās kā kristība, baušļi, Sv. Vakarēdiens u.c.), un, protams, arī laulāto kursu. Visiem kursiem ir izmaksas, taču šo pāri nesatrauca minētās summas, jo mērķis ir tā vērts, lai tajā investētu. Turklāt, pāris, kas nav gatavs ieguldīt savā laulībā, visticamāk manās acīs nebūtu gatavs laulībai. Jo laulības būtība ir nodošanās otram, tā ir jāizprot un jāmācās. Pāris bija saprotošs, kad izskaidroju kursa norisi, saturu un arī ar to saistītās izmaksas, kuras nav ne tuvu tik augstas kā dažādu deju, valodu, sporta kursu un nodarbību izmaksas. Tik zemas izmaksas ir iespējamas tikai baznīcā un tikai tādēļ, ka draudzes cilvēki bez maksas ziedo savas rūpes, darbu un laiku, un arī draudze kopā ar savu ziedojumu palīdz šo kursu daļēji apmaksāt.

Saruna turpinājās. Atlicis vēl bija tikai jautājums par laulību laiku. Skaidrs, ka atlikušie mēneši līdz bērna dzimšanai ir par īsu, lai izietu visus kursus un sagatavošanos. Un kursi ir tā daļa, ko es patiešām nevēlos sasteigt. Pāris bija informēts par likumīgo kārtību, ka laulības nevar notikt ātrāk kā mēnesi un vienu dienu pēc izziņas par laulību baznīcā izņemšanas. Tātad runa var būt par laiku pēc jaunā gada. Taču pāris vēlējās laulāties skaisti – ne grūtniecības beigās, kad līgava būs visnotaļ apaļīga, lai nebūtu lieku aizskarošu repliku no radu puses, vienvārdsakot, bez kauna. To mēs ikviens saprotam. Ja kļūdāmies, vēlamies iziet no situācijas ar maksimāli maziem zaudējumiem (un es nedomāju - finansiāli). Gribas stāvēt ar taisnu muguru. Mēs ar sievu savā ģimenē tieši šajā laikā kuru katru dienu gaidījām dzimstam mūsu ceturto bērniņu, un es ikkatru dienu saskāros ar to, cik grūts mammai ir grūtniecības pēdējais mēnesis. Patiešām, tas nav labs laiks laulības ceremonijai, tās organizēšanai un gatavošanās stresam. Ne mammai, ne bērnam to nevajag. Savukārt vēl vēlāk, pēc bērna dzimšanas, par laulībām uz krietnu laiku vajadzētu aizmirst jauno rūpju dēļ. Vai atteikt laulību? Bet negribas zagsā sarakstīties. Negribas papīrus, gribas LAULĪBU! Gribas, lai viss ir pa īstam, lai ir skaista šī tik svarīgā diena.

Kā rīkotos Jēzus? Kā rīkotos tu manā vietā? Kā tu gribētu, lai es rīkojos, ja tu būtu šo jauno cilvēku vietā? Un ja tie būtu tavi bērni? Ko tu sagaidītu no baznīcas? Es ticu, ka tu cerētu uz iejūtību, sapratni, pretimnākšanu un, visbeidzot, uz palīdzību, jo šī situācija savā būtībā ir palīdzības sauciens. Un pēdējais, ar ko tu gribētu saskarties baznīcā, ir aukstums, nesapratne, neiejūtība, liekulība, vienaldzība, burta kalpība un noraidījums. Tomēr ikviens mācītājs nes atbildību par katra pāra laulībām, gatavošanās procesu un gatavību laulības dzīvei. Un, ņemot vērā apstākļus, ikviens mācītājs pats izvērtē situāciju un pieņem lēmumu. (Atcerēsimies, ka, lai sarakstītos “zagsā”, neviens tev neko tādu nejautās. Kaut arī šobrīd valdība, šķiet, ir sapratusi mūsu ģimeņu traģisko stāvokli un ievieš kursu, kāds lielā daļā baznīcu jau desmitiem gadu ir pieejams.) Beigu beigās vienojamies, ka pāris izsvērs un apdomās prasības un savu atbildību, kursus apmeklēt, sākot ar februāra mēnesi. Vēl atvadoties, pavadu pāri no sakristejas baznīcā un šķiramies uz pozitīvas un cerīgas, un atvērtas nots. Protams, man ir izveidojies savs viedoklis par raidījumu un to, kā tas tiek veidots. Noskaidroju, ka ne tikai no mūsu garās sarunas tika atspoguļoti pāris teikumi, tāpat tas darīts arī ar citu brāļu (mācītāju) sarunām. Ikdienā no konteksta izrauti teikumi parasti mūsu attiecībās rada pārpratumus. Ja raidījuma veidotāji izrauj vārdus no konteksta, viņi rada pārpratumus, jeb dotajā gadījumā veido konkrētu attieksmi. Šajā raidījumā veidotāji izmanto mācītāju (un arī baznīcas vadības sacīto) kā plastilīnu, no tā izplēšot to, ko vēlas un izveidojot to, ko vēlas, lai skatītāji domā. Tādēļ raidījuma viedoklis nekādā gadījumā nevar atspoguļot baznīcas viedokli, bet gan tikai veidotāju personiskos uzskatus. Kā jau sacīju ievadā – savā ziņā mākslas darbs. Un ar labu mākslu ir kā ar labu un kvalitātīvu mūziku - to gribas klausīties vēl. Šis mākslas darbs gan nav diezko kvalitatīvs. Jā, diemžēl pasaulē sliktu mākslas darbu ir vairāk par labajiem. Raidījums man personīgi rada nelāgu priekšstatu par mūsu žurnālistiku, kas, kā izrādās, nav nedz analītiska, nedz pētoša. Analītiskai un pētošai žurnālistikai ir nepieciešama iedziļināšanās tēmā. Vai telefonsaruna ir pietiekama? Vai citāts no katoļu brāļu bīskapa runas ir pietiekams? Diemžēl, ar līdzīgu neprofesionalitāti esmu saskāries jau pirms pusotra gada, strādājot ar raidījuma” Bez Tabu” veidotājiem (toreiz  korespondentiem, ne moderatoriem!). “Aizliegtā paņēmiena” raidījumā  mācītāji tika parādīti kā tādi, kas prasa atalgojumu par laulību pakalpojumu, liekot saprast, ka tas ir nepieņemami un nosodāmi. Arī manis sacīto samontēja, radot tādu pašu sajūtu, taču mūsu draudzē papildus atalgojumu par laulībām nesaņem ne mācītājs, ne lietvede. Patiesībā, jo mazāk laulību mūsu baznīcā, jo vairāk man laika savai ģimenei. Bet pat tad, ja mācītājs vēlētos saņemt atalgojumu par savu darbu, laiku u.t.t., tas nebūtu nekas slikts vai nepareizs, jo arī “AP” veidotāji saņem algu (es vismaz ceru :) ). Atšķirībā no “Bez Tabu”, “AP” gadījumā īpaši sarūgtina, ka šo raidījumu saturu un tā veidotāju algas apmaksāju es pats no saviem nodokļiem. Taču neesmu drošs, ka šādu produktu esmu pasūtījis :).

Es domāju, ko tieši raidījuma veidotāji centās ar šo visu mūsu sabiedrībai pavēstīt vai dot? To, ka baznīcā kaut kas kautko maksā? Protams. Laulība, kā sacīja R. Ganiņš, ir bez maksas, taču maksā silta baznīca, tīra baznīca, puķes, paklāji, to darbs, kas saslauka ziedlapiņas, reģistrē, kas uzsskaņo ērģeles, utt. Par to, ka tas viss maksā, brīnās tikai “AP” veidotāji. Raidījumā bija daudz runu par brīvprātīgo ziedojumu... bet atzīsim, viss raidījums bija tieši par to, ka neko negribam maksāt :). Reāli dzīvē ir tā, ka draudzes cilvēki ziedo un uztur draudzi, bet tieši ļaudis, kas nav draudzē, (bet grib laulāties, kristīt utt.) neko neziedo. Arī mūsu draudzē to novērojām, tādēļ nolēmām, ka mūsu draudzes ļaudīm nav jāapmaksā svešas laulības vai citi rituāli. To naudu labāk ieguldām kursos, nometnēs, zupas virtuvē, svētdienskolā utt. Nekas šajā pasaulē nav par brīvu. Kādam vienmēr par visu jāmaksā. Neviens nav izņēmums. Pat pats  Dievs nav izņēmums, jo, lai izpirktu mūs no grēka varas, VIŅAM bija jāmaksā ārkārtīgi dārgi – ar Savu Dēlu Jēzu. Baznīcā ir kārtība un likumi? To mēs visi zinām. Raidījuma veidotāji neatspoguļoja objektīvi raidījuma sākumā visā pilnībā nedz sarunas, nedz noteikumus, nedz arī mācītāju atbildību. Tomēr ļoti labi raidījums parādīja baznīcas sirdi un būtību. Es skatoties priecājos par brāļiem visās baznīcās un konfesijās, kas nevis atteica pārim laulību, bet gan bija atvērti sarunai, gatavi ieklausīties, kas izrādīja iejūtību un nebaidījās uzņemties atbildību. Vienmēr vieglāk ir noraidīt un aizsūtīt prom,nekā domāt,- kā palīdzēt, meklēt risinājumu, tērēt laiku. Es priecājos par brāļiem un viņu gatavību nākt pretim (tiesa gan, ne brīžos, kad risinājums tiek rasts, piedāvājot pārkāpt valsts likumu). Tādēļ es pilnīgi piekrītu raidījuma veidotājiem un Bojāra kungam, ka baznīcā ir iespējamas laulības dažādiem ļaudīm dažādās situācijās. Tas ir pareizs novērojums. Mēs bieži izdarām pareizus novērojumus, taču nereti izdarām nepareizus secinājumus. Un arī šeit, novērojums ir pareizs - mācītāji visās konfesijās meklē iespēju palīdzēt un nākt pretī (gribu atgādināt, ka mācītājiem ir tādas tiesības). Absolūti pareizs novērojums. Taču šādu secinājumu - ka baznīcai laulība nav svarīga (ņemot vērā raidījuma ievadu), izdarīt var tikai “Aizliegtais Paņēmiens”. Patiesībā secinājums ir pretējs – laulība ir tik svarīga, ka mācītāji meklē iespēju to atbalstīt JEBKURĀ situācijā, arī ārkārtas (kā tie stāsti, ar kuriem nāca jaunie cilvēki). “AP” komandai - bravo! Novērojums pareizs, bet “AP” secinājums ir absolūti nepareizs. Laulība baznīcai ir ārkārtīgi svarīga, un būtu labi, ja tā būtu tik svarīga arī mums visiem.

Tas ir līdzīgi kā kādā anekdotē: zinātnieki noķer vardi, un saka: lec! Un tā lec. Taču pakāpeniski, amputējot pa vienai kājai, konstatē, ka varde lec arvien īsāku distanci. Visbeidzot, amputējuši visas četras kājas, saka nabaga abiniekam: lec! Bet tas vairs nelec. Zinātnieki ieraksta secinājumu: amputējot kājas varde paliek kurla. Ar labiem novērojumiem vēl ir par maz, ir jāmāk izdarīt pareizus secinājumus! Tā nu es sēdēju un domāju, kādēļ šāds raidījums bija vajadzīgs? Ko ar to vēlējāmies uzlabot savā sabiedrībā? Vai mēs tiešām domājām sastapt neiejūtīgu un vienaldzīgu baznīcu? Es domāju, ka šī “eksperimenta” rezultātu ikviens no mums pateiktu arī bez'' AP''. Kādēļ šis raidījums grib mums “iebarot” vēsti, ka visām lielajām konfesijām, kurām ir tiesības laulāt mūsu valstī, laulība ir vienaldzīga? Vai varbūt kāds vēlas drīzumā runāt par to, ka baznīcām vajag atņemt šīs tiesības? Kā nekā, esam viena no retajām valstīm Eiropā, kur laulību iespējams noslēgt kā juridiski, tā Dieva priekšā baznīcā vienā vienotā ceremonijā. Vai varbūt kāds gatavojas atkal diskutēt par to, ka mūsu sabiedrībā laulība un ģimene nevar būt tikai heteroseksuāla? Vai kāds vēlas drīzumā runāt par šo laulības definīcijas maiņu mūsu valsts satversmē? Vai atkal kāds gatavojas graut mūsu tautas pamatus un uzspiest, kā mums jādomā par laulību un ģimeni?
Bet, ja aiz šī raidījuma nav “pasūtījuma”, tad kāda bija šī raidījuma jēga? Vai tā bija ”AP”' veidotāju vēlme graut baznīcu? Tāds pašmērķis vai vēlme tā gūt popularitāti? Žurnālistika, šķiet, šai raidījumā īsti nesanāca, bet šovs arī nē, jo Dievs tiešām ar pirmo minūti studijas diskusijā parādīja, ka redz visu uz priekšu un spēj darīt “sakritības”, ka tieši priesteris Tolstovs ir šāds “nelikumīgi” kristīts. Vai šis raidījums ir šovs? Vai aiz bezsatura degradējošiem un sabiedrību jau tā graujošiem šoviem kā “precētie pret brīvajiem”, “sievu maiņa”, “randiņš pa pliko” ierindojams arī'' AP''? Cita formāta šovs? Es piekrītu, bija kādas nepatīkamas epizodes no mācītāju puses šajā sižetā. Ne par visu es biju sajūsmā. Bet tā vēsts, ka ikviens var nākt uz baznīcu ar jebkādu jautājumu jebkādā situācijā, ir labākā šajā raidījumā. Par to paldies. Dievs lieto Jūs. Paldies jums, dāmas un kungi, ''AP'' komandā. Tādēļ, apkopojot visu kopā par šo tēmu un jautājot, vai var salaulāt cilvēkus ārkārtas situācijā, gribu sacīt nu jau bijušā ASV prezidenta vārdiem “Yes, we can!” Baznīca arvien ir atvērta. Pie Jēzus varēja nākt ikviens, un tā tam jābūt arī Viņa miesā, Viņa baznīcā. “Yes, we can!”(“Jā, mēs varam!”)

Izsaki viedokli komentārā

Ar zvaigznīti (*) atzīmēto lauku aizpildīšana Tevi būtiski ātrāk pietuvinās komentāra publicēšanai.

123

Rīgas Sv.Pāvila draudze

Evanģeliski luteriska draudze, kura savu patvērumu Dievā un kopābūšanas priekā radusi Grīziņkalna pakājē, Deglava, Avotu un Lienes ielas krustcelēs - Rīgas Sv. Pāvila baznīcā. #TiekamiesPāvilā

Brāļi un māsas, Tiekamies Pāvilā!

  • Pāvila baznīca atvērta darba dienās no 10:00 līdz 18:00.
  • Rīta dievkalpojumi svētdienās 10:00.
  • #StepUp dievkalpojumi svētdienās 18:00.

Saziņai

Sociālie tīkli

Mūsu jaunumi Tavā e-pastā