No dzimšanas uz augšāmcelšanos...

Lasi Lk. Ev. 2,25-38

Es zinu, ka Kristus dzimšanas svētki jau aiz muguras un mēs vairāk domājam laikam jau par Lieldienām. Baznīcas gada kārtībā ir sācies ciešanu laiks. Bet man liekas, ka vienalga kādi laiki būtu un kādi svētki tuvotos, vienmēr mēs kaut ko no tiem gaidām. Vismaz gribas tā cerēt. Vai nav tā, ka mēs patiesībā vienmēr kaut ko gaidām. Katru dienu, nedēļu, gadu un arī katru minūti. Jaunu darbu, labākus dzīves apstākļus, kredītu, pavasari, TV seriālu, mobilā telefona modeli, brīvdienu vai atvaļinājumu, otro pusi, bērnu no skolas, vai varbūt vispār viņa dzimšanu, gaidām mieru, gaidām sapņu piepildījumu… Man šķiet, mēs daudz gaidām, vienmēr kaut ko gaidām.

Šajā rakstu vietā arī ir cilvēki, kas kaut ko gaida. Šeit ir aprakstīta arī Jēzus dzimšana. Bet šoreiz mani piesaistīja divas citas personas: Sīmeans un Anna. Tie ir neparasti parasti cilvēki.

Sīmeans: visnotaļ dīvainis. Viņš ticēja, ka Dievs viņam sacījis, ka viņš nemiršot pirms nebūs redzējis Jēzu – Dieva izredzēto un svaidīto. Neparastas ilgas, neparasta gaidīšana. Totāls harizmāts, jo viņam Svētais Gars to esot atklājis. Kā? Kad? Neko nezinām. Bet, nez kā ir dzīvot ar tādu apziņu, ar tādām ilgām? No vienas puses, ko gan viņam tas dos, ja viņš to redzēs? Kāda jēga no šāda ilgu piepildījuma? Bet no otras puses, mēs visi sirdī jūtam, ka šīs ilgas ir kaut kas vairāk, kaut kas vērtāks nekā ilgas pēc jauna darba, mājas vai jaunu mobilā telefona modeļa. Šīs ilgas ir „real deal”!

Un lai cik neparasti tas nebūtu, bet Dievs šīs ilgas Sīmeanam piepilda: viņš apsola, ka tas tā būs, viņš redzēs. Un pirmie trīs panti, kas runā par šo vīru ir tik zīmīgi un izšķiroši „… un Svētais Gars bija viņā; Viņam Svētais Gars pasludinājis …; Tas svētā Gara skubināts …” Kaut kā man ir tāda sajūta, ka ja mēs ignorējam Svēto Garu, mēs laikam paliekam „aiz borta”. Šis vīrs dzīvoja ar Dievu „input-ā”, cieši savienots. Tā viņš saņēma savas ilgas un apsolījumu. Un tikai tā Dievs viņu pareizajā laikā veda pareizajā vietā, kur viņš piedzīvoja savu ilgu piepildījumu. Cik fantastiski ir piedzīvot savu ilgu piepildījumu! Vai esi to piedzīvojis?

Un Anna, šīs sievas nelaimīgā laulība … kaut, kas es lai spriestu par to. Tu jau arī ne. :) Varbūt tie 7 gadi ar vīru bija pilnāki mīlestības un tuvības nekā daudziem 70 gadi laulībā. Un man ir labs pamats tā domāt, jo viņa nemeklē jaunas attiecības, jaunu laulību, citu vīru. Viņa paliek Dieva namā un dzīvo ar Dievu. Varbūt tādēļ, ka viņa tic, ka viņas vīrs ir pie Dieva un arī viņa tiecas būt tur, cik iespējams tuvāk. Es nezinu, bet es domāju, kā gan mēs bieži tukšumu aizpildām mūsu dzīvēs. Bet varbūt tas nemaz nav tukšums, kas liek Annai būt Dieva namā, bet gan pilnība, mīlestības, svētības, Dieva tuvums un paļaušanās uz atkal tikšanos ar savu vīru? Reizēm izvadīšanās kapličā tik ļoti pietrūkst šīs perspektīvas… Bet atgriežoties pie notikuma, Anna arī labi saprot, kas ir šis mazais bērns un ko tas nozīmē. Viņa slavē un skaidro, ka šeit ir pestīšana! Šīs bērns ir īpašs, tās ir tavas un manas patiesās ilgas!

Un es domāju par šiem abiem, cik neparasti tie abi ir, Sīmeans un Anna. Bet pārņem sajūta, ka viņi abi zina par šo bērnu vairāk nekā viņu pašu vecāki – Jāzeps un Marija. Un šķiet, ka šis bērns ir tik tuvs abiem, it kā viņi sen viņu pazītu un gaidītu. Jā, it kā Dievs piepildītu viņu abu ilgas. Un es nezinu, vai mums ir tiesība spriest par viņu abu ilgu vērtību un nozīmīgumu, bet mēs droši vien ikviens gribētu piedzīvot mirkli un mirkļus, kur Dievs mums dod patiesi gaišas ilgas (ne savtīgas, ne egoistiskas, ne ļaunas), kur Dievs sola mums to piepildīt un kur Dievs tās piepilda. 

Un man šķiet, ka mums visiem dziļi dvēselē, zem visiem mobilajiem tālruņiem, kredītiem, darba vietām utt. ir dziļas ilgas pēc Dieva tuvuma, ilgas pēc Dieva klātbūtnes piedzīvojuma. Un man pat šķiet, ka tikai Dievs var mūsu sirdīs likt patiesas ilgas, ilgas pēc Viņa. Plug in!
Tādēļ gribu Tevi aicināt nākamajā laikā ielūkoties sevī un izvērtēt un iepazīt savas ilgas. Jo mēs ilgojamies pēc Dieva. Dievs labprāt piepilda mūsu ikdienišķās ilgas, bet diez vai tās Tev un man piepildīs ilgas pēc Dieva paša un viņa klātbūtnes. Mēs esam kā bērni. Man šķiet, ka mēs nereti pret Dievu izturamies kā pret sliktu krustvecāku, kuram zinām, ka varam prasīt tikai dāvanu dzimšanas dienā. Bet patiesībā mums nevajag krustvecāku ar dāvanu, bet vecākus, kas mūs apskauj, samīļo un ļauj mums sajust savu mīlestību. Vecākus, kas ļauj mums sajust, ka esam viņu mīlēti bērni. Ka esam dieva mīlēti. Nekādas „rotaļlietas” neaizstās šīs ilgas.

Šajos „input-os” es aicināšu Tevi uz kādu konkrētu rīcību. To daru tādēļ, ka mēs tik bieži daudz ko domājam un spriežam, lasām un klausāmies. Bet izšķiroši būtiski ir tas, vai mēs kaut ko no tā visa spējam piedzīvot un piepildīt savā dzīvē. Jo tikai tad tas ir patiess ieguvums. Tādēļ šoreiz gribu aicināt Tevi, atlikt laiku lūgšanai, sarunai ar Dievu, klausīties Dievā un meklēt viņu pašu. Tam nav jābūt rituālam. Bet atrodi mirkli savā ikdienā, kad vari apsēsties, izlasīt kaut nedaudz no Bībeles un vaicāt Dievam, ko Tu man vēlies ar to šodien sacīt. Ko Tu man šodien gribi dot? No kā Tu mani šodien gribi pasargāt? Kur Tu mani šodien gribi lietot? Uzvāri tēju vai kafiju, uzliec klusu mūziku ja vēlies, jo šis mirklis drīkst būt omulīgs :) (ar mūziku varu palīdzēt :)). Un izbaudi laiku ar Dievu. Jo Dievs runā un vada, un tas ka Anna un Sīmeans bija pareizajā brīdī pareizajā vietā nebija sagadīšanās, bet Dievs viņus turp veda, tāpat kā Viņš labprāt vestu Tevi un mani pretī mūsu ilgu piepildījumam. Gribu vēlēt Tev nedēļu, kas ved tevi tuvāk Dievam un tuvāk savu ilgu piepildījumam!

123

Rīgas Sv.Pāvila draudze

Evanģeliski luteriska draudze, kura savu patvērumu Dievā un kopābūšanas priekā radusi Grīziņkalna pakājē, Deglava, Avotu un Lienes ielas krustcelēs - Rīgas Sv. Pāvila baznīcā. #TiekamiesPāvilā

Brāļi un māsas, Tiekamies Pāvilā!

  • Rīta dievkalpojumi svētdienās 10:00.
  • #StepUp dievkalpojumi svētdienās 18:00.

Saziņai

Sociālie tīkli

Mūsu jaunumi Tavā e-pastā